Latviešu profesionālās glezniecības spožāko meistaru trijotne ir savstarpēji cieši saistīta, jo viņi vienā laikā studē Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur sākas tuvināšanās, kas vēlāk pāraug draudzībā. 1897. gada vasarā Valters un Purvītis Valtera dzimtajā Jelgavā glezno savus slavenos diplomdarbus , lai pretendētu uz pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Pirms atgriešanās Pēterburgā viņi sarīko izstādi Jelgavā, kas gūst lielu ievērību. Savukārt Rozentāla personālizstāde Jelgavā notika 1910. gadā. Pēc studiju beigšanas Purvītis par konkursa darbu "Pēdējie stari" ieguva ārzemju komandējumu un 1898. gadā viņš studiju nolūkā kopā ar Jani Rozentālu un Johanu Valteru devās uz Vāciju, pēc tam uz Franciju un Austroungāriju. 1898. gadā Valters Jelgavā ierīkoja studiju, kuru apmeklēja gan latviešu glezniecības vecmeistars Ģederts Eliass(1887 – 1975) un Sigismunds Vidbergs (1890 – 1970), gan ievērojamais lietuviešu mākslinieks Petrs Kalpoks (Petras Kalpokas, 1880 – 1945), gan vairāki Baltijas vācu gleznotāji. Ģ. Eliass ir apmeklējis arī Purvīša studiju Rīgā. Purvīša saistībā ar Jelgavu ir minams arī kāds skumjš fakts – daļa viņa gleznu gāja bojā, degot Jelgavai 1944. gada vasaras nogalē. Grāmatā “Starp Baltiju un Berlīni. Gleznotājs Johans Valters-Kūravs (1869 – 1932) kā mākslinieks un skolotājs” Dr.art. Kristiāna Ābele citē gleznotāja un rakstnieka Herberta fon Hērnera vēstuli Jānim Siliņam: “Valters mums tolaik nozīmēja modernās mākslas simbolu. Valters bija ne tikai gleznotājs, bet vienlaikus arī teicams mūziķis, vijolnieks. Viņi abi ar Purvīti Jelgavas mākslas cienītāju sabiedrībā kļuva par, tā sacīt, “lielo modi”, un jelgavnieki daudz strīdējās, kurš no viņiem būtu nozīmīgākais.” Purvīša un Valtera 1897. gada vasaras beigās Jelgavā sarīkotajai izstādei šogad aprit 120 gadi. Un nu vairs nav nepieciešams diskutēt par to, kurš no viņiem ir labākais.

Marija Kaupere,
muzeja direktores vietniece