Latvijas vēstures avotos plosti minēti jau 16. gadsimtā. Tautā tieši Strenčus sāka saukt par “Gaujas plostnieku galvaspilsētu”, jo Strenči ir “izauguši” no mežrūpniecības un plostniecības. Strenču fotosalona stikla plašu kolekcijā ir iemūžināta koku pludināšana pa Gauju, plostnieku portreti, darba rīki un šī amata darba procesi.
Galvenā plostu pludināšanai izmantojamā upe Latvijā bija Daugava. Vērtīgākie koki bija kuģu masti, kas Latvijā 17. gs. gandrīz visi bija jau izcirsti. Tos vajadzēja gādāt no tālākām vietām, pludinot pa Dņepru uz augšu, bet ziemā pa zemes ceļu, aizvedot līdz Daugavai, pa kuru tālāk laižot līdz Rīgai.
Krievijas cara valdīšanas un Latvijas pirmās neatkarības laikā ar koku pludināšanu nodarbojās privātie uzņēmumi. Organizējot izsoles par kokmateriālu nogādāšanu nepieciešamajā vietā, tika sadalīts ikgadējais darba apjoms. Baļķu transportēšana un pārkraušana bija roku darbs palīgā ņemot vienīgi zirgu.
Plostošana pa Gauju attīstījās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903.gadā, kad plostu skaits pārsniedza 1000, bet 1911.gadā jau 2522 plostu.
Plosts ir ūdenī sasieta kokmateriālu kopa, paredzēta transportam pa ūdeni. Koku pludināšanu pa ūdensceļiem iedalīja divos veidos – sasieti kokmateriāli plostos un vaļēji kokmateriāli. Plostos varēja siet dažādas koku sugas, bet vaļēji drīkstēja pludināt tikai skuju kokus. Pavasarī, kad tikko atkusa ūdensceļi un bija visaugstākais ūdens līmenis, sākās koku pludināšanas sezona.
Plosts sastāv no atsevišķām daļām – plenēm, kuras savstarpēji savienotas. Pleni veido no atsevišķiem ūdenī peldošiem baļķiem (līdz 30 gab.), kuri savstarpēji savienoti zem šķērskoka, kas pie baļķiem piesiets ar kārklu klūgām jeb mīkstu stiepli. Pleni pie plenes pievienoja ar „jūgiem”, sākotnēji tie bija kaņepāju striķi vēlākos gados metāla stieples.
Gaujas upē plosts sastāvēja parasti no 12- 16 plenēm, kas nedrīkstēja pārsniegt 120 m kopgarumu. Plosta vadīšanai izmantoja divus ~ 11 m garus koka airus. Plostā ir līdz 200 m3 koksnes. Katrai upei, ezeram un jūrai piemēroja atšķirīgu plosta izmēru, ņemot vērā ūdensceļa izmēru un ūdens plūduma īpatnības.
Izmantotā literatūra: Švābe A, Būmanis A.,Dišlērs K. Latviešu Konversācijas vārdnīca. Rīga, Grāmatu apgādniecība A. Gulbis., 1958